Leģenda par vienradzi

Vienradzis pēc būtibas ir zirgs, kuram jau pec nosaukuma spriežot ir viens rags! Šī leģenda nāk no Eiropas, konkrētāk no Grieķijas. Pirmo reizi ziņas par to sāka rasties, kad kāds zemnieks esot ganījis aitas un pēkšņi paskatījies uz kalna pusi, jo izdzirdējis zirga zviedzienu.

Mīts par pasaules rašanos

Pasaules un dievu rašanās .Kā vēsta grieķu mīti, pasaule ir radusies no bezgalīgā Haosa. No Haosa ir cēlusies zemes dieve Gaja, pazemes dievs Tartars, kas radījis tumsas un pazemes valstību Tartaru. Dzima mīlas dievs Erots jeb Eross. Haoss radīja arī tumsu Erebu un nakti Nikti, kā arī gaismu Aiteru un dienu Hemēru. Gaja dzemdēja Urānu – debesu dievu. Viņš sāka valdīt pār pasauli, ņēma sev par sievu Gaju un dzemdēja titānus – sešus dēlus un sešas meitas. 

Senais mīts par dievu Zevu

Zevs (grieķu Ζεύς; radniecīgi vārdi ir latviešu "Dievs",^{[nepieciešama atsauce]} sanskrita Dyaus, senvācu Ziu un latīņu Jupiter - no Diovis pater) sengrieķu mitoloģijā ir dievu valdnieks, kā arī debesu un pērkona dievs. Krona un Rejas dēls.

Dieviete Artemīda

Artemīda (grieķu Ἀρτεμις) sengrieķu mitoloģijā ir medību un šķīstības dieviete. Mazāzijā viņa īpaši tika pielūgta kā auglības dieviete.

Romiešu mitoloģijā Artemīda pazīstama kā Diāna un tiek uzskatīta par mēness personifikāciju.

Bez loka un bultām Artemīda neizgāja nekur. Viens no viņas mīļākajiem simboliem bija dzīvnieki. Artemīda ir Zeva un Lēto meita, Apollona dvīņumāsa. 

Senais mīts par dievu Poseidons

Poseidons bija Krona un Rejas dēls. Viņu, tāpat kā viņa brāļus un māsas, izņemot Zevu, tūlīt pēc piedzimšanas aprija Krons, bīdamies, ka kāds no bērniem varētu viņu gāzt. Sasniedzis pilngadību, Zevs piespieda Kronu atrīt pārējos bērnus un atbrīvoja Krona brāļus gigantus, hekatonheirus un ciklopus no Tartara. Kopā ar viņiem un saviem brāļiem un māsām Zevs gāza Kronu un pārējos titānus.

Sengrieķu dievs Arejs

Arejs (sengrieķu Ἀρης) bija sengrieķu kara dievs, Zeva un Hēra dēls, viens no Olimpa dieviem. Arejs bijis agresīvs, nežēlīgs, cietsirdīgs dievs, tam bijusi raksturīga arī nodevība. Homērs savos darbos Areju dēvējis ne tik par "spēcīgo", "milzīgo", "ātro", bet arī "kaitīgo", "trakojošo", "nodevīgo", "asinīm notriepto" u.tml., savukārt Sofokls Areju nosaucis par "nicināto" dievu un aicinājis citus dievus Areju iznīcināt.